**

6. Gandrīz ugunsgrēks.

    Atmiņā kādas kara laikā izpostītas lauku mājas, kurās mūsu ģimene pēcāk dzīvoja. Mājas vietā bija palikuši pamati - tur uzbūvēja malkas šķūni, bet pirtiņa bija izbūvēta par nelielu mājiņu ar virtuvi, vienu istabu un piebūvētu verandu.

Šajā namiņā mēs kādu laiku dzīvojām. Labu gabalu nostāk lepojās liels siena šķūnis un aka ar vindu. Akas grodi bija sapuvuši,tāpēc aka bija bīstama un manam ziņkārīgajam degunam aizliegta, bet mani nezināms spēks ikreiz vilka lūkoties dziļās akas mutē, kur gulēja melns

ūdens. Vecajā šķūnī mita mūsu vistas, kuras ar sadrupinātu rupjmaizi barot bija mans pienākums. 

          Brālim Dainim bija pusotrs gads vai divi. Tēvs ar māti posās pievakarē uz ''Akmentiņiem'' pie vecāsmātes. Tēvs pierakstīja pilnu burtnīcas lapu ar cipariem, kurus man bija jāsaraksta līdz viņu pārbraukšanai. Kā topošajai skolniecei jāvingrina roka ar spalvaskātu 
no kura draudīgi pilēja tinte. Un bez klekšiem!

            Mūs abus ar brāli ieslēdza, sētā atskanēja motocikla rēkoņa, un mēs  palikām mājās divi vien. Bet aiz loga jau laidās rudens tumšais novakars.

            Steigšus steidzos pildīt uzdoto mājasdarbu, Dainis spēlējās. Dzīvojāmies, līdz aiz loga pavisam satumsa. Sapratu, ka jāliek mazais gulēt, sāku klāt gultu, kad atskanēja sprakšķis, elektrība nodzisa, bet  brālis sāka nelabi brēkt. Nezināju, kas notika, kas ne -  ievilku brāli pa tumsu  gultā un apguldīju. No dziļa miega mani uzpurināja mamma - nobijusies... istabā oda pēc dūmiem. Mani kratīja un taujāja, kas noticis, bet es nemācēju pateikt. Tēvs kāpa uz bēniņiem, kur atradās elektrības skaitītājs - korķi bijuši izsisti un vadi sākuši gruzdēt.

            Otrā rītā mamma mazgājot grīdu atrada zemē mētājamies matu sprādzīti, bet brāļa palaidnīgais pieksts bija apsvilis. No tā tā lielā brēkšana bija! Taisni brīnums, ka tēvs mani toreiz nenopēra...parasti es saņēmu sukas par brāļa nedarbiem.

*

5. Kā es mācījos drosmi.

       Ilgi vectēva mājās nedzīvojām - mamma ar vecomāti nesatika un man rudenī bija jāsāk iet skolā.

Tā kādā augusta dienā ar visu iedzīvi pārcēlāmies uz Allažiem.

       Mājas sauca '' Jaunzemi'',kur saimniekoja mežsarga Lūša ģimene.Imants (saimnieks) ticis izsūtīts uz Sibīriju  zīdaiņa autiņos satīts, bet Imanta mammīte slimoja ar tuberkulozi, kuru bija ieguvusi aukstajā Sibīrijā. Nu Latvijā viņiem bija ierādīta vietiņa pašiem savā mājā... Imantam bija maza meitiņa - Ilze, mana brāļa vecumā. Tā mēs tur visi draudzīgi dzīvojām - mājas saimnieki vienā mājas galā, mēs otrā.

       Skola tālu, bija jābrauc ar autobusu un man katru rītu vajadzēja celties agri, iet pa tumsu caur diviem mežiem līdz  pieturai.

        Visbailīgāk bija ziemas rītos.Ceļš līdz mežmalai piesnidzis dziļu sniegu, kuru  nācās brist. Auksts vējš cirta sejā sīkas sniega pārslas.Tiekot mežā, biju aizvējā. Rokā spīdināju mazu lukturīti - bateriju, kuras gaismas strēlīte labi ja apspīdēja metru, vai divus no manis. 

        Visā mežā valdīja ziemas miers un klusums, kuru iztraucēja sniega gurkstēšana zem manām kājām. Mežs piesnidzis, pa reizei no kādas  lielas egles zara nobira sniega lavīna.Sastingu bailēs!Tumsā, trīcošās gaismiņas strēlē, tumšajā meža biezoknī man rādījās spokaini tēli.Protams, tās bija raganas! Bailes nedaudz mazināja kabatas baterijas mierīgais gaismas stariņš. Tā es mācījos drosmi.

         Kādu rītu , kā apburta skatījos mazas eglītes apsnigušajos zaros, kur mirdzēja sniegpārsliņas. Bērnībā nezināju, ka pārsliņām ir dažādas formas. Tas bija tik skaisti!Laikam pārāk ilgi biju apbrīnojusi pārsliņas, jo autobusu torīt nokavēju un skolu arī! Mājup devos daudz drosmīgāk - svīda gaismiņa, mežs blāvoja zilganas gaismas pilns. Reizēm mamma mani izvadīja vismaz vienam mežam cauri - līdz ''Mežmuižai '',kur dzīvoja lielā māsa Sarmīte.