Valsis
Ko tu manī atkal skaties,
Vai tev patīku mazliet?
Vaigam pārlīst tavs skatiens,
Vaigos kautri rozes zied.
Baidos plakstus pacelt droši,
Varbūt garām slīd tavs skats…
Varbūt citai skatus raidi
Manā ēnā slēpies pats?
Nezinu. Lai drošāk būtu,
Lepnums acu dzīlēs dzimst.
Vienaldzīgu skatu sūtu,
Krūtīs satraukums rimst.
Bet tu smaidot nāc man pretī -
Nudien nezinu ,kur sprukt!
Pelēks acu pāris pētī -
Drīkstu jūs uz deju lūgt?
Valsis sagriež visu dzīvi
Virpulī, tad lēnā valsī,
Ka tev “kurvi” neiedevu,
Par to Laimes mātei paldies!
Vai tev patīku mazliet?
Vaigam pārlīst tavs skatiens,
Vaigos kautri rozes zied.
Baidos plakstus pacelt droši,
Varbūt garām slīd tavs skats…
Varbūt citai skatus raidi
Manā ēnā slēpies pats?
Nezinu. Lai drošāk būtu,
Lepnums acu dzīlēs dzimst.
Vienaldzīgu skatu sūtu,
Krūtīs satraukums rimst.
Bet tu smaidot nāc man pretī -
Nudien nezinu ,kur sprukt!
Pelēks acu pāris pētī -
Drīkstu jūs uz deju lūgt?
Valsis sagriež visu dzīvi
Virpulī, tad lēnā valsī,
Ka tev “kurvi” neiedevu,
Par to Laimes mātei paldies!
bērnība atnāk no pasakas
Mana bērnība atnāk no pasakas,
Kaut sen romāna lappuses šķiru.
Sirds vakaros veldzi pasmeļ
No bērnības akas- garu, šķindošu vindu.
Un vakars piebirst dzirkstošām zvaigznēm -
Katrai lūgts maza bērna sapnis,
Kas pacēlis klēpī pār raizēm
Un dziedējis kā smaržīgs apinis.
Mana bērnība atnāk no pasakas -
No vectēva bagātās sētas,
Kur kucēns kā draugs blakus tecēja
Un laizīja no ceļgaliem rētas.
Kur gailis ik rītausmu modināja
Un dienvidū vanagus biedēja,
Kur ganībās Brūnaļu pārsēju
Un lasīju gaiļpiešu tēju.
Mana bērnība atnāk no pasakas.
Atnāk un smeļ dzīvības ūdeni
No bērnības teiksmainās akas
Ar vecu, čīkstošu vindeni.
Kaut sen romāna lappuses šķiru.
Sirds vakaros veldzi pasmeļ
No bērnības akas- garu, šķindošu vindu.
Un vakars piebirst dzirkstošām zvaigznēm -
Katrai lūgts maza bērna sapnis,
Kas pacēlis klēpī pār raizēm
Un dziedējis kā smaržīgs apinis.
Mana bērnība atnāk no pasakas -
No vectēva bagātās sētas,
Kur kucēns kā draugs blakus tecēja
Un laizīja no ceļgaliem rētas.
Kur gailis ik rītausmu modināja
Un dienvidū vanagus biedēja,
Kur ganībās Brūnaļu pārsēju
Un lasīju gaiļpiešu tēju.
Mana bērnība atnāk no pasakas.
Atnāk un smeļ dzīvības ūdeni
No bērnības teiksmainās akas
Ar vecu, čīkstošu vindeni.
vēl vari satikt
Sen garām ceriņu naktis -
Noplūktas vasaras vējā.
Tu mani vēl vari satikt
Uz rudenīga ceļa.
Nesolu saldu vēju -
Saldais snauž liepu zaros.
Tas vējš, ko apsolīt varu,
Nes līdz rudens rūgtuma devu.
Uz rudens takas stāvu.
Zelts un sudrabs zem kājām.
Tik bagāta kļuvusi esmu -
Baltām ziemām , vasarām zaļām.
Tik bagāta kļuvusi esmu,
Ka vienu dzirksti apsolīt varu-
Vienu zeltainu kļavas zaru
Un tīrelī gājputnu baru.
Vairāk solīt nedrīkstu.
Vairāk nepaliks pašai,
Ko dedzināt rudens naktis,
Līdz rītausmai gaišai.
Bet uz ziemas ceļa
Mani vairs nesatiksi.
Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,
Kur, vājš būdams, nebridīsi.
Noplūktas vasaras vējā.
Tu mani vēl vari satikt
Uz rudenīga ceļa.
Nesolu saldu vēju -
Saldais snauž liepu zaros.
Tas vējš, ko apsolīt varu,
Nes līdz rudens rūgtuma devu.
Uz rudens takas stāvu.
Zelts un sudrabs zem kājām.
Tik bagāta kļuvusi esmu -
Baltām ziemām , vasarām zaļām.
Tik bagāta kļuvusi esmu,
Ka vienu dzirksti apsolīt varu-
Vienu zeltainu kļavas zaru
Un tīrelī gājputnu baru.
Vairāk solīt nedrīkstu.
Vairāk nepaliks pašai,
Ko dedzināt rudens naktis,
Līdz rītausmai gaišai.
Bet uz ziemas ceļa
Mani vairs nesatiksi.
Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,
Kur, vājš būdams, nebridīsi.
tas vējš, kā bīstas sirds
Tas vējš, kā bīstas sirds,
Vēl koku pazarēs snauž.
Brīze modīsies drīz
Sirds bailes lauzt -
Atplēsīs kā skalus
No bērza pagales nost,
Atraus kā lapas no zara,
Sviedīs mākoņos…
Krūtīs iekurā uzpūtīs liesmu,
Lai degu, lai kuros,
Lai skanu kā dziesma.
Tas vējš, kas nolauza manu egli,
Aiz kuras aizvējā slēpos,
Tas vējš dzeļ krūtīs ogles -
Iemīlēties…iemīlēties!
Vēl koku pazarēs snauž.
Brīze modīsies drīz
Sirds bailes lauzt -
Atplēsīs kā skalus
No bērza pagales nost,
Atraus kā lapas no zara,
Sviedīs mākoņos…
Krūtīs iekurā uzpūtīs liesmu,
Lai degu, lai kuros,
Lai skanu kā dziesma.
Tas vējš, kas nolauza manu egli,
Aiz kuras aizvējā slēpos,
Tas vējš dzeļ krūtīs ogles -
Iemīlēties…iemīlēties!
Nesaki
Nesaki – viss reiz jau bijis!
Teic, ka viss vēl tikai būs -
Mīlestība krūtīs ziedēs,
Naids izkaltīs un irs kā trūds.
Prieks kā putns gaisos treļļos,
Bēdas izbālēs un dosies veļos.
Ziedēs lazdas, smaržos vēji,
Pērkons mākoņzirgā jās,
Vasarai būs vaļā ceļi
Un sirds – brīvs rumaks pieguļā.
Nesaki viss reiz jau bijis –
Teic ka viss vēl tikai būs…
Teic, ka viss vēl tikai būs -
Mīlestība krūtīs ziedēs,
Naids izkaltīs un irs kā trūds.
Prieks kā putns gaisos treļļos,
Bēdas izbālēs un dosies veļos.
Ziedēs lazdas, smaržos vēji,
Pērkons mākoņzirgā jās,
Vasarai būs vaļā ceļi
Un sirds – brīvs rumaks pieguļā.
Nesaki viss reiz jau bijis –
Teic ka viss vēl tikai būs…
Vēl brīdi neaizej
Vēl brīdi neaizej,
Vēl paliec manās domās!
Svece klusi deg,
Un dakts drīz nodzisīs.
Rīts pamodies pie pielijušā
Loga bungos,
Un kaimiņš suni laukā izlaidīs.
Vēl brīdi neaizej!
Vēl daudz man tev ko sacīt.
Laiks brūces dziedējis,
Bērzs jaunas vases dzen,
Un kuplo dārzs, ko sirdī sēji,
Un liekas tas vēl bija pērn.
Nekas nav mainījies -
Sirds neaizaug ar zāli.
Krūtīs saldi naktsvijoles zied.
Un lai viens otram
Sen jau esam tāli,
Naktīs sirds pie tevis
Ciemos iet.
Bet svece mēmi deg,
Un nakts, kā vainīga,
Bikli projām bēg.
Vien plaksti sūrst,
Kā ilgi stāvēts vējā,
Un pleciem glaužas
Vēja skāviens drēgns.
Nokratu no pleciem
Pērnos vējus,
Bet sirds vēl īsu brīdi sāp.
Kā mežrozei, kam nolauzts
Sārtais ziediņš,
Kam vienaldzīgi soļi
Pāri kāpj.
Vēl paliec manās domās!
Svece klusi deg,
Un dakts drīz nodzisīs.
Rīts pamodies pie pielijušā
Loga bungos,
Un kaimiņš suni laukā izlaidīs.
Vēl brīdi neaizej!
Vēl daudz man tev ko sacīt.
Laiks brūces dziedējis,
Bērzs jaunas vases dzen,
Un kuplo dārzs, ko sirdī sēji,
Un liekas tas vēl bija pērn.
Nekas nav mainījies -
Sirds neaizaug ar zāli.
Krūtīs saldi naktsvijoles zied.
Un lai viens otram
Sen jau esam tāli,
Naktīs sirds pie tevis
Ciemos iet.
Bet svece mēmi deg,
Un nakts, kā vainīga,
Bikli projām bēg.
Vien plaksti sūrst,
Kā ilgi stāvēts vējā,
Un pleciem glaužas
Vēja skāviens drēgns.
Nokratu no pleciem
Pērnos vējus,
Bet sirds vēl īsu brīdi sāp.
Kā mežrozei, kam nolauzts
Sārtais ziediņš,
Kam vienaldzīgi soļi
Pāri kāpj.
Atkal ziedonim pils klēpis
Atkal ziedonim pilns klēpis ziedu,
Kastaņi baltas sveces dedz.
Poš daba krāsainas un saules pilnas dienas
Kā siltus glāstus pāri pleciem sedz.
Plīst pumpuri mežābelei vēlai ,
Ceriņkrūms ziedu vāles rieš.
Zelta pilnas saujas pieneņpļavai
Un brūnai bitei zeltā vēderiņš.
Un tavās acīs samta vāverēni
Līksmi kūleņo un dej.
Silti glāsta brūno acu stari
Un saule glāstus sūta pasaulei.
Tvīkst vasara, un naktīs lakstīgalas
Miegu jauc un aizmigt liedz.
Reibst ievu ziedos Gaujas gravas
Un debess jumā zvaigžņu spiets…
Atkal vasara sniedz pilnu klēpi ziedu
Ik katru liegi suminot,
Novēlot daudz baltu dienu
Diženi raženi dzīvojot.
Kastaņi baltas sveces dedz.
Poš daba krāsainas un saules pilnas dienas
Kā siltus glāstus pāri pleciem sedz.
Plīst pumpuri mežābelei vēlai ,
Ceriņkrūms ziedu vāles rieš.
Zelta pilnas saujas pieneņpļavai
Un brūnai bitei zeltā vēderiņš.
Un tavās acīs samta vāverēni
Līksmi kūleņo un dej.
Silti glāsta brūno acu stari
Un saule glāstus sūta pasaulei.
Tvīkst vasara, un naktīs lakstīgalas
Miegu jauc un aizmigt liedz.
Reibst ievu ziedos Gaujas gravas
Un debess jumā zvaigžņu spiets…
Atkal vasara sniedz pilnu klēpi ziedu
Ik katru liegi suminot,
Novēlot daudz baltu dienu
Diženi raženi dzīvojot.
Visskaistākos vārdus pasaulē
Visskaistākos vārdus pasaulē manas lūpas tev nebeigs čukstēt!
Tu kā vējš ,es pļavas zieds, ko brāzmains lauz uz pusēm…
Bet sāpes nejūt zieda sirds, zieds maigumā maigi pulsē.
Zieds mīl vēju , kas putekšņus nes uz visām debesu pusēm.
Zieds mīl vēju, kas dedzīgi glāsta, ziedam nevajag aizvēja sienas,
Zieds alkst vēja pasaules stāstus un vējainos smieklus .
Visskaistākos vārdus pasaulē manas lūpas tev nebeigs čukstēt!
Kaut tu kā vējš, es pļavas zieds, ko brāzmains lauz uz pusēm…
Tu kā vējš ,es pļavas zieds, ko brāzmains lauz uz pusēm…
Bet sāpes nejūt zieda sirds, zieds maigumā maigi pulsē.
Zieds mīl vēju , kas putekšņus nes uz visām debesu pusēm.
Zieds mīl vēju, kas dedzīgi glāsta, ziedam nevajag aizvēja sienas,
Zieds alkst vēja pasaules stāstus un vējainos smieklus .
Visskaistākos vārdus pasaulē manas lūpas tev nebeigs čukstēt!
Kaut tu kā vējš, es pļavas zieds, ko brāzmains lauz uz pusēm…
Es tevi mīlu
Es tevi mīlu visos laikos -
Šodien, vakar un rīt.
Es tevi mīlēju visos laikos -
Šodien, vakar un rīt.
Es tevi mīlēšu visos laikos
Un vēl aizparīt.
Tagadne, pagātne, nākotne -
Laiks kā zvaigžņu putekļi krīt,
Bet es tevi mīlu šodien,
Mīlēju vakar
Un mūžīgi mīlēšu rīt.
Šodien, vakar un rīt.
Es tevi mīlēju visos laikos -
Šodien, vakar un rīt.
Es tevi mīlēšu visos laikos
Un vēl aizparīt.
Tagadne, pagātne, nākotne -
Laiks kā zvaigžņu putekļi krīt,
Bet es tevi mīlu šodien,
Mīlēju vakar
Un mūžīgi mīlēšu rīt.
Kad rudens košums sadedzis
Kad rudens košums sadedzis,
Vējš brūnu lapu pelnus dzenā.
Vēl rudens dārzā rudens roze kvēl
Un mārtiņrozes koši iedzeltenās,
Bet salnas aukstais skūpsts
Jau maigo ziedu lūpas skāris,
Ziedi mīlai gatavi sevi visu dot,
Neko no saules dienām neatstājot pāri -
Bez žēlastības sevi salnai atdodot.
Bet es kā ieva ,kailiem zariem piesegusies,
Man kauns ,ka noticēju rudenim,
Ka atdevu melnās ievu ogas
Un lapu rotu skaistam klaidonim…
Birst asaras kā sniega pārslas vējā
Raud mana kailā, ievainotā sirds,
Bet zaru azotē mazs pumpurs slejas,
Un sirdī mostas lepnās ievas spīts.
Kā ieva spēšu atkal balti ziedēt !
Ziedu ķekaros laimes bites grims.
Lakstīgalas ļaužu miegu biedēs
Un tāls tik tāls tiks rudens pieskāriens.
Kā ieva spēšu balti balti ziedēt,
Kā kupena baltā putenī.
Noticēt un nesavtīgi atdot
Pa ziedam, lapai, ogai rudenim.
Nav žēl balto ziedu rota,
Nav žēl košo lapu mētelis!
Pateicos par mīlestību, kas man dota,
Lapkritim, kas mani mīlējis…
Vējš brūnu lapu pelnus dzenā.
Vēl rudens dārzā rudens roze kvēl
Un mārtiņrozes koši iedzeltenās,
Bet salnas aukstais skūpsts
Jau maigo ziedu lūpas skāris,
Ziedi mīlai gatavi sevi visu dot,
Neko no saules dienām neatstājot pāri -
Bez žēlastības sevi salnai atdodot.
Bet es kā ieva ,kailiem zariem piesegusies,
Man kauns ,ka noticēju rudenim,
Ka atdevu melnās ievu ogas
Un lapu rotu skaistam klaidonim…
Birst asaras kā sniega pārslas vējā
Raud mana kailā, ievainotā sirds,
Bet zaru azotē mazs pumpurs slejas,
Un sirdī mostas lepnās ievas spīts.
Kā ieva spēšu atkal balti ziedēt !
Ziedu ķekaros laimes bites grims.
Lakstīgalas ļaužu miegu biedēs
Un tāls tik tāls tiks rudens pieskāriens.
Kā ieva spēšu balti balti ziedēt,
Kā kupena baltā putenī.
Noticēt un nesavtīgi atdot
Pa ziedam, lapai, ogai rudenim.
Nav žēl balto ziedu rota,
Nav žēl košo lapu mētelis!
Pateicos par mīlestību, kas man dota,
Lapkritim, kas mani mīlējis…
