Dzeja

Krasts Jānim K.

Kā jūra krastu mīl,
Tā mīlu tevi.
Nekur no tevis prom
Man neaiziet.
Zem kājām liedags balts,
Milzt padebeši zili,
Jūrā sārta saule riet.
Zem pēdām kāpu smilts -
Cik daudz gan tajā stāstu!
Kā villainē ņirb pērļu raksts.
Vēl augums auklē tavus glāstus,
Un vakarkrēslā tinas krasts.
Lūpās uzplaukst maigi vārdi
Tev, kas savu mūžu manam dod.
Nekad nenodarīšu ar vārdu pāri,
Jo mīlestība labus vārdus rod.


Nekur no tevis prom
Man neaiziet.
Tu esi krasts,
Kur varu savu laivu siet.

visu mūžu meklēju laimi

Visu mūžu meklēju laimi -
Palika neatrasta.
Reizēm devās rokās,
Reizēm citā krastā.
Vienmēr pietrūka,
Likās par sīku,
Bet gribēju lielu
Un bezgalīgu.



Visu mūžu meklēju laimi.
Dienu pēc dienas, ik soli.
Laimes stūrakmeni sīko,
Kas likteni izrīko.
Bet jūras krastā  bērns
Ceļ baltas smilšu pilis,
Un mazās rokas
Laimes zvirgzdiem pilnas.


Zied prieks un laime
Bērna acīs platās.
Tik liela laime pretī skrien,
Sniedzot dārgās plaukstas.

nenovēli man vējpūtu nakti

Nenovēli  man vējpūtu nakti.
Manai dvēselei vajadzīgs miers.
Manas  dvēseles silā
Mieg maigums naktīs
Kā stirnas biezoknī mieg.
Manas dvēseles silā nāc  rimti -
Priecāties, raudāt,  skumt.
Visu šai priedainē drīksti,
Sils tevi sargās kā jumts.


Vien nenāc ar dusmām,  naidu,
Maigās stirnas no biezokņa dzīt,
Ne  tamdēļ  tevi gaidu -
Nenāc dvēseles mieru aizbaidīt!

Nenovēli man  vējpūtu nakti.
Manai dvēselei vajadzīgs miers.
Manas  dvēseles silā
Mieg maigums naktīs
Kā stirnas biezoknī mieg.

kā rozi

Tavu mīlestību kā dzeltenu
Rozi vāzē lieku.
Vārdi pieklust…
Zieds dāvā maigumu
Un dzirkstošu prieku.

varbūt

Ievziedu baltajās kupenās
Vēju nemiers nomodā,
Un tu mani šai pusnaktī
Sauc Solveigas vārdā.


Dienas gurdums kā putekšņi
Steidz sēklas smagumu miegā krāt,
Es tavu delnu tuvumu
Gribu sapnī saglabāt.


Vēlāk aiz gadu aizsprostiem,
Mani sauks citā vārdā.
Varbūt…vēl tevi gaidīšu
Kā Solveiga Pēru gaida.

nerātnais rudens

Rudeni, nerātni,
Ko gan tu dari?
Man tavā lapkritī
Pumpuro zari!
Kā ievu krūmam
Plaukst ziedu skaras,
Ziedoni apturēt
Pat salnai nav varas.

es tevi mīlēšu

Es tevi mīlēšu
Līdz mūžs
Aus kājas rietam.
Līdz laika upe
Matus mazgās baltus,
Un Laika Vecis
Dvēseli tīs autā
Kā mazu bērnu
Miegā ieaijātu.
Es tevi mīlēšu
Līdz mūža
Laika vārtiem,
Kas mūs šķirs
Uz brīdi,
Līdz cita diena nāks,
Un saule ausīs,
Un jūra atdos
Atlantīdu.

Es tevi mīlēšu
Jebkurā gadsimtenī!
Manā asinsritē
Saglabāsies viss -
Gan tavu tumšo
Acu gaisma,
Gan Zemes
Viedās debesis.

tik netverami trausls

Tik netverami trausls,

Tauriņa spārna pieskāriens,

Tavs skūpsts uz  lūpām

Kā silta vēja pūsma,

Pieskaras un projām,

Bet paliek atmiņā,

Kaut gadi sirdi apsteidz,

Un vasaru skaits jūk.



Tik netverams ir laiks,

Kas kopā ,roku rokā,

Izdzīvots un skaists.

Ik rīts mirdzošām cerību acīm

Zilgani zaļām kā debesis un pļavas,

Kā  tavas acis silti, silti ezeri,

Mīlestības miglas pilni,

Kur divi, līdz nāvei uzticīgi,

Gulbji ligzdo…



Tik netverami trausls ir laiks,

Kas mūs vieno.

kad lietus pielijusi diena

Kad lietus pielijusi diena
Kā pelēks putns
Pār zemi spārnus vilks,
Es paiešu tev pretī
Siltu plaukstu tavā likt.


Un no tavas karstās pieres
Matu cirtas atglāstīšu nost -

Vienu liegu, maigu glāstu
Un tu jutīsies kā svētkiem posts.


Un kad rēna rudens diena
Lietus lāses acīs riesīs,
Būšu tavu domu pūlī
Klāt kā mīļš un gaidīts viesis.


Un man pašai ļoti, ļoti vajag,
Lai žūst dubļi dvēselē.
Lai gaišā priekā apjaust varu -

Esmu vajadzīga tev šai pasaulē.

rakstu vēstules

Rakstu vēstules

Uz rudens lapām,
Lai vējš kā pastnieks
Tās tavā ceļā  nes.
Lai pacel un izlasi
Bērzu dzeltenās,
Kļavu sārtās
Lappuses.

Uz bērzu dzeltenām
Rakstu par draudzību.
Rakstu par skumjām,
Ko lietus mākoņi rieš.

Par ticību labajam,
Cerībām nākotnē
Dzīves krustcelēs
Satikties.

Uz kļavu sārtām
Rakstu, ka mīlu.
Mīlu no sirds
Un dvēseles

Ar zīmogu stipru
Un noturīgu
Uz kļavlapu
Robainās apmales

Tik daudz krāsainu
Vēstuļu rakstu!
Tik daudz sapņu,

Ko negribas dzēst,

Bērzu dzeltenās,
Kļavu sārtās
Un ozolu brūnganās

Lappusēs.

Bet vējš -   ziņkāris
Aploksnes atver un plēš…