Dzeja

apsegt tavu sapņu dārzu vēlos

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos!

Ņemt no vasaras un rudens
Austu tillu,
Ietīt atvasaras glāstā
Tavu sapņu puķi zilo.


Tas nekas, ja pašai sāpēs
Rudens salnas kostie ziedi,
Sliešu sargeņģelim kāpnes,
Lai tas saudzē tavus dzietus!


Citādi neprot sirds,
Kā vien mīlēt, piedot, žēlot -
Nesavtībā mīlestība dzimst,
Ko nenospēlēt, nenotēlot.


Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos –
Ņemt no vasaras un rudens
Austu tillu,
Ietīt atvasaras glāstā
Tavu sapņu puķi zilo.

tev būšu tik cik mani atcerēsies

Tev būšu tik,
Cik mani atcerēsies,
Kad sniega bites spietos
Sirmās ābelēs.
Kad mūsu dārzā,
Gadiem aizaugušā,
Reiz puķu zirņus
Dobē sēsi.


Tev būšu tik,
Cik vējš pār klaju lauku
Skrien aizgūtnēm,
Elpu raudams ciet,
Un katru gadu mazā alvas pikā,
Kad draugu pulkā
Iesi laimes liet.


Un skūpstā kaislīgā
Kā maija naktis
Es būšu tai
Saldmei klāt,
Ko tavas lūpas
Tieksies citām dāvāt,
Lai sevi aizmirstībā
Mierinātu.


Tev būšu tik,
Cik mani atcerēsies.

ar smaida atslēdziņu

Ar smaida atslēdziņu
Var atvērt durvis uz drauga sirdi
Un kā labdienu
Uzdāvināt prieku.
Ar smaida atslēdziņu
Var ieslēgt smieklu gaismiņas
Drauga acīs un diena mirdzēs gaiši
Kā saules atspulgi sniegā.
Ar smaida atslēdziņu
Var atvērt durvis uz drauga sirdi
Arī tad, ja vārdi noslēpušies
Dvēseles aizdurvē.

Ar smaida atslēdziņu
Tu vari atvērt durvis uz manu sirdi,
Mans draugs,
Mans krietnais burvi!

mīlestība ir kā bezdibenis

Mīlestība ir kā bezdibenis
Kurā krīti nemanot.
No laimes pleciem
Pieaug spārni,
Nes viegli – tāli pārvarot.
Bet neparasts spēks
Rauj lejā
Kā atvars upē dzelmainā.
Tu ļaujies,
Bezdibenim smejot,
Un grimsti mīlas atvarā.

krūtīs kaut kas no vasaras svelmes

Krūtīs kaut kas
No vasaras smeldzes -
Silta guntiņa dzīvo.
Kaut kas no vasaras vējiem
Matu galos plīvo.
Krūtīs kaut kas
No jūras viļņu varenā klaida,
Kaut kas no zemes smilts
Un tava smaida.
Krūtīs vesela meduskāre
Pa saldai lāsei vasaras,
Kur mīlestība kā kamene
Maiguma putekšņus nes.

nomest smagumu

Nomest smagumu,
Kas rokas velk pie zemes
Un ļauties saulei, vējam
Un priekam!
Apsēsties ziedošā pļavā,
Atgulties zālē un
Klausīties sienāžu
Sisināšanā,
Un just vieglumu krūtīs,
Kas vējam,
Mirdzumu acīs,
Kas saulei,
Un atdoties mieram, un priekam,
Lai rokām spēks smagumus nest
Un kalnus gāzt!

grieze griezīt

Grieze, griezīt,  negraizi dvēseli, -
Pati zini, cik sāp…
Naktis pilnas rasas asaru,
Kad spārnos nepacelties, bēgt.

Negraizi, negraizi dvēseli manu -
Sāpīgi griež tavs rerrp – rerrp!
Vasaras naktīs, kad bezmiegu ganu,
Kad tu savu meldiņu vērp.
Grieze , griezīt, jau vasara pusē,
Rudzu lauks domīgi briest…
Saules pulss pamalē straujāk pulsē,
Tava sāpīgā balss krīt ciet.
Ziemā, kad sniega kamenes lidos,
Ilgošos dziesmu tavu.
Ilgošos vasaru pilnos ziedos,
Nakts izkapts strīķēšanu.


Grieze, griezīt, negraizi dvēseli -
Pati zini, cik sāp…
Naktis pilnas rasas asaru,
Kad spārnos nepacelties, bēgt.

aizsniegsim šovakar zvaigznes mīļais

Aizsniegsim šovakar zvaigznes, mīļais, -
Aizsniegsim viegli – ar roku!
Tavas acis mīlot manī raugās,
Smaidot par bērnišķo joku.
Aizsniegsim šovakar zvaigznes, mīļais, -
Tik tuvu Piena Ceļš mirgo!
Iejūgsim Mazajos Greizajos Ratos
Dūkani – Mazo Zirgu!
Aizsniegsim šovakar zvaigznes, mīļais, -
Izbrauksim vienu loku…
Tavas rokas tik glāstu pilnas
Kā vējam, kas zarus loka.
Šovakar zvaigznes brīnumu sola –
Lūk, pazib Gulbja spārns…
Lūk, Ērglis vareni izpletis spārnus,
Un man sirdī krīt katrs tavs vārds.



Tavu acu zvaigznājs krīt manā sirdī -
Īsts zvaigžņu lietus līst!
Tik tuvu pār mani tavas acis liecas -
Siltu jūtu debesis.

mana dārza pelēkais dadzis

Mana dārza pelēkais dadzis
Sprēgā košās dzirkstīs, -
Neatlaidīgi cīnās par manu sirdi.
Pieķeras piedurknei
Un neatlaiž pirkstus.
Bet es lūkojos uz madarām,
Pīpenēm, flokšiem -
Dīķmalā pēc vilkuvālēm,
Dārzā rožu puduriem košiem.

Bet pelēkais dadzis sprēgā
Un sprēgā sarkanām dzirkstīm,
Un piedurknei pieķeras
Neatlaidīgi pirksti.
Pieķeras un nelaiž vairs vaļā.
Pelēkais dadzis tur mani
Savā varā.

tevi mīlot pazūd laiks

Tevi mīlot pazūd laiks. Viens, divi – diena galā!
Tveru pēdējās rieta stundas aiz astes kā
laimes putnu, bet saules bumba aiz apvāršņa aizkrīt
un gaist laimes putns padebešos.
Tā katru dienu tevi mīlot pazūd laiks – aizkrīt aiz
apvāršņa saulrieta zeltītās malas, bet acis
pilnas tavu atspulgu un lūpas nebeidz čukstēt :
- Es tevi mīlu!