Dzeja

neaizmiedz

neaizmiedz -
šonakt neaizmiedz
klausies kā mana
sirds spēlē
melodiju vissenāko
kas skan ozola zīlē
kas skan zieda dvēselē
kad brūna bite to mīlē
skan pelēkā lietus palāsē
pļavas samtainā zālē
dūc medainas liepas lapotnē
dimd kaismīga pērkona dārdā
sarkst meža zemenes maigumā
skan tavā skaistā vārdā
neaizmiedz -
šonakt neaizmiedz
grieze pret rītu griež nakti
mana sirds šonakt tev spēlē un dzied
piesitot  trīs ceturtdaļ takti

nesaki nevienam – nestāsti

nesaki nevienam – nestāti
glabā noslēpumu -
truli smeldzošo sāpi
dvēseles mezglojumu

sāpes izdegs kā ugunskurs
pamests un lieks
varbūt  pelnos iekuru kurs
vientuļš ceļinieks

zelta ogles uzirdīs
dvēseles mezglus atsies
pie pavarda liesmas sasildīs
tuvs un patiess…

nesaki nevienam – nestāsti
glabā  noslēpumu
vēro  – jau zvaigzne krīt
nu jau pavisam tuvu

meklēju tavas pēdas

meklēju tavas pēdas
meklēju liedaga smiltīs
riets velk degošas rētas
rāmās jūras sirdī

meklēju tavas pēdas -
lūkojos jūrai acīs
vējš sejā sviež viļņu vēdas -
jūra nezin ko sacīt…

ja spētu domas par tevi
kā apģērbu norautu nost
ienirtu brīva un pati
jūras baltputu ūdeņos

varbūt tas brīdis reiz pienāks
kad man tevis vairs nepietrūks…
tad liedagā meklēšu dzintaru
kvēla saulrieta skāvienos

savu mūžu dzīves dārzā

savu mūžu dzīves dārzā
krāšņus ziedus sēju
mīlestību audzēju
naidu izravēju

mīlestības sēklām
sirdi pilnu krāju
ar prieku svētiem brīžiem
piepildu māju

ziedot iztvan vasaras
pilnas draisku vēju
birst reizēm asaras
kā ķiršu ziedi vējā

bet mīlestības atvases
krūtīs izauklētas
sargātas no naida saltmes
sirds tālāk ļaudīs dēsta

bet atraidītās mežā -
sūnās roku
lai aug par pīlādzi
par svētu koku

neliedz man tevi mīlēt

neliedz man tevi mīlēt
neliedz – kaut sirdī tev cits…
tevi mīlot protu vēl ziedēt
cerību atvases dzīt
tevi mīlot spēju celties
kā piekūns debesīs skriet…
spēju lepnumu salauzt
kā skalus
viskvēlēko uguni degt
nāc sildies un topi par gaismu
par gaisu par dzidru veldzi…
man neiztikt bez tevis
kā neiztikt rudzu maizes…
kaut man savas acis sedz
kaut citam siltu pavardu dedz…

siltiem soļiem atnāk mīlestība

siltiem soļiem atnāk mīlestība

noskūpsta valgās lūpas

noglāsta matu cirtas

pleciem apliek mīļas rokas

kā nebijušas pagaist raizes -

kā migla ieritinās pļavai klēpī

vējš spalvu  mākonī to aiznes

paslēpj debesīs kā slēpnī

atspurdz prieks

pilns mundras līksmes

sirds par putnu top un lido

mīlestības varavīksnē

perēkli vij pašā vidū

domas pie tevis

domas pie tevis
kā bites ziedu pļavās
izlaipo  atmiņu ziedus
kas gan sūrmi gan saldmi glabā
un vienmēr atgiežas sirdī
mīlestības putekšņiem
sabristām kājām

zīmēju tevi sev dvēselē

zīmēju tevi sev dvēselē
kā bite puteksni zieda drīksnā
kā vēji zīmē varavīksni
kā putns zīmē perēkli vīksnā

zīmēju pāri laikam -
caur ziemām caur vasarām
pār savu gludo pieri
smaidu smalkajiem valdziņiem

zīmēju tevi sev dvēselē
zīmēju ilgi un lēni
vienīgo plašā pasaulē -
savu mīļoto zēnu