Dzeja

zini kā smaržo laime

Zini kā smaržo laime ?

Pēc rasas
Rīta pielietā pļavā,
Pēc rītausmas
Guļamistabas logā,
Tavām skavām, mīļais,
Un puķuzirņiem ap žogu!
Pēc nopļauta siena
Un tikko slaukta piena.
Laime smaržo pēc vīgriezēm
Un Jāņu nakts papardēm,
Bērnu autiņiem
Un negulētām naktīm.
Laime smaržo pēc darba,
Sūriem sviedriem,
Rūgti raudātām asarām,
Gardi smietiem smiekliem…
Skūpstiem un glāstiem -

Pēc visa, kā dēļ dzīvot vērts!
Laimes smaržai ir ikdienas smārds.

dāvāšu tev

Dāvāšu tev
Dzeltenus bērzus
Starp kļavām košām
Šai rudenī,kad saule,
Uz Ziemas Saulgriežiem pošas.
Dzeltenus bērzus gar ceļmalām!
Tie klanīsies vējā
Laimīgu ceļu vēlēdami,
Bērs zem kājām
Dzeltenu lapu klāstu,
Lai uzlasi herbārijam, -

Ieliec starp vasaras ziedu
Ziedlapiņām atmiņai
Par saules pielietām dienām,
Kuras kopā vadījām.
Es tev šoruden dāvāšu
Dzeltenus bērzus
Pilnus saules glāstu
Un vēju dusmu,
Lai zini, cik ļoti
Tevi mīlējusi esmu!

ieraksti mani atmiņu kladē

ieraksti mani atmiņu kladē
kad puteņi iedejos pavasari
kad ceriņi ziedu laimītes auklēs
un vasaras naktīs
pār pļavām kāps migla
ieraksti mani atmiņu kladē
rudenī kad apnicīgi līs
ieraksti un neizdzēs


kad Saulgriežu naktī
gaismas putns celsies spārnos
un Ziemsvētku egle
auklēs svecīšu degošās sirdis
atmiņu uguns sasildīs
tavu sirdi


ieraksti mani atmiņu kladē
ieraksti mani lai palieku
par kādas tālas vasaras
pļavas sliedi
kuru kopīgi bridām reiz
es un tu

atnāc pie manis rudenī

atnāc pie manis rudenī
kad kļavas deg sarkanās liesmās
kad dvēselei silts
apmetnis vajadzīgs
kā putnēnam knābī dziesma


atnāc kad apsei mētelis
saplīsis sarkanās skrandās
kad sirds krūtīs nerod miera
un atmiņu kambaros vandās


labprāt vēstuli sūtītu
ar kļavlapu logā mestu
kāpēc negaidi vairs
rudens vēstnesi pastu

atvasaras valsis

tikai vienu valsi
ruden tev lūdzu -
griez mani lapkritī šai
dejosim abi šais godos
par godu vasarai
iedzersim ruden pīlādžu vīnu
reibsim kā šūpolēs vējš
vasaras savas jau kamolā tinu
laiks lēnām pēdas dzēš
tikai vienu valsi
ruden tev lūdzu
griez mani lapkritī šai
griez mani labais
šais godos par godu
vasarai

dāvana

rudens dāvina
pīlādžu ķekarus
un krāsainu lapu rotu
un atvasaras sauli
pār kļavām sudrabotu
ja man būtu tik daudz
es tev arī dotu
bet manī ir tikai maigums
sevi apslāpējis kluss -
lūpu pieskārienā
acu skatā
un šķelmīgā smaidā dus
tik daudz es tev varu dot
neko pretī neprasot

nav jau tā ka tikai rasu brienu

nav jau tā ka tikai rasu brienu
brienu saules pilnas pļavas ar
pa saules puteksnim pa staram
sirdī sienu sirds saules amuletu
nakts durvīs kar -
lai pasargā no visa ļauna
no meliem naida skaudības un kara
lai sirdī – tavā manā mūsu bērniem
pār visu baltas mīlestības vara

iekal mani sev dvēselē

iekal mani sev dvēselē -
ne zelta stīpā uz pirksta
sēj maiguma saules dārzā
kur ziedēšu nenovīstot
skauj tumšo  acu atvarā
nebaidies – nenoslīkšu
kā puķe atdzeršos maigumu
dāsni uzziedēšu
ja esmu melna kā darbdiena
nomazgā baltu
raisīšu projām rūpju
ikdienas autu


ja neganti vēji manī

trako un buras
slēdz skauju gredzenā
kā krasts bangās jūru
bet ja man sirdī
asas nātres slejas
nerāj un nepel -
uzvāri tēju


iekal mani sev dvēselē -
tādu kāda esmu -
ar visiem melnumiem
un vidzemnieces dusmu

aizdod man spārnus

aizdod man spārnus
aizdod spožu laimes dzirksti
lai aizmiegot sapnī  jūtu
kā pieskaras tavi pirksti

aizdod man spārnus
aizdod lai varu lidot -
pacelties mākonī
pāri nolīt kā lietus…
(Varbūt tev kā vālodzei slāpst)
lai varu upes ievājā nakti pogot
tevi baltā naktī saukt
tavu ēnu naksnīgajā logā
ar  citu nesajaukt

aizdod man spārnus
aizdod spožu laimes dzirksti -
došu tev  tik daudz laimes
cik sirdī panest drīksti

kā ziedu pļava

kā ziedu pļava
mana mīlestība zied
kaut ziedus plūc
un zāli kājām min
bet nakts pār sāpēm
siltu miglu sedz
un rītos mostos
laimīga un dzidra
kā asara kas ziedu
acīs mirdz
un silti izraudājusi
kā puķe
pie tavām kājām kļaujos -
tik lēnprātīgā mīlestībā
zied pret tevi sirds