Dzeja

viss ar kaut ko sākas

Viss ar kaut ko sākas.
Rīts sākas ar saules lēktu
Un rasu zieda kausā.
Draudzība sākas ar smaidu
Un siltu drauga plaukstu.
Mīlestība ar acu skatu,
Kas saista un nelaiž vaļā,
Ar satraukumu krūtīs
Un sirdspukstiem skaļiem.
Un prieks sākas tur,
Kur dvēselei durvis vaļā.

rīta blāzma sūta ziņu

Rīta blāzma sūta ziņu -

Met ar zelta kamoliņu.
Spožā līksmē dzijas raisās,
Dzīpari pār zemi kaisās.
Izirst viegli vēja spārni
Spožo zeltu sviežot pāri.
Taisni rokās iemet viņu -

Saules zelta atslēdziņu.


Jaunai dienai durvis verot,
Mīlot, ticot, cerot,
Atslēdz saules atslēdziņa
Jaunas dienas duraviņu!

sāp kad neesi blakus

Sāp, kad neesi blakus.
Sāp tālums starp mums -
Dziļa, nepārvarama plaisa…
Dienas ved tālāk mūs,
Kaut sniedzam rokas
Pār tālumu,
Bijušais tuvums grūst,
Viens otru zaudējam,
Sirgstam ar aklumu -

Zaudēto tuvumu neatgūt.

un es aizsalstu

Un es aizsalstu kā upe ziemā -

Tev neatkausēt mani!
Saltas tavas acis
Kā ledus, kas upes sedz,
Bet es dzirdēšu cīruļus pirmā.
Audīšu saules sedzenes, -
Atkusīšu.
Palienā purva purenes plauks,
Un piekrastē
Ievziedu kupenas ziedēs.

kliedzu vējā

Kliedzu vējā,
Lai nedzirdi mani sāpot.
Lai nejūti sirsnīgas dusmas
Un sāpes.
Nakts vējš atbalsis
Aiznes un paslēpj,
Un mežezerā
Klusi plaukst lēpes.

es gribu tevi visu

Es gribu tevi visu -
Ne pa mirklim,
Ne pa ēnai!
Modros rītos,
Vakaros vēlos -

Ne uz brīdi, bet mūžu.
Man tevi vajag visu.
VISU!

kad palaidīšu tevi prom

Kad palaidīšu tevi prom
Kā putnu no būra,
Es tevi apgredzenošu,
Lai atceries, kad lidosi,
Cik ļoti gribēju
Tevi paturēt tuvumā –
Savā sirds mīlestības būrītī.
Piedod -

Reiz tev brīvība sāpēs!

atrast vārdus

Atrast vārdus,
Kas sniegpārslas kausēs,
Kad stāvu putenī apsnigusi.
Zinu, tu proti tos atrast, -

Izcirst stigu uz manu pusi.
Izbrist sniega dumbrājam cauri,
Izkust vārdu straumītē siltā,
Iznest no sniegiem uz saules tilta.
Zinu, tu proti vārdus atrast,
Mans pavasari,
Tava elpa uz mana vaiga
Tik silta…

meženīte

Esmu meženīte rūgta
Gadiem palikusi,
Mežābele sūra
Dzelkšņos iegrimusi.


Ja nebaidies – nāc,
Salauz sūro garu,
Lai kā baltābele nest
Saldus augļus varu!


Tu man savas ziemas,
Es tev savas vasaras.
Tu man savu prieku,
Es tev savas asaras.

laimes putns

Laime. Laimīte.
Kur tādu meklēt,
Kur tādu rast?
Reizēm pa rokai,
Reizēm kā tāls
Jūras krasts.
Gribētu notvert
Kā putnu -
Vaļā nepalaist…
Lai cik stipri turu,
Pasprūk un gaist.
Māmuļa smaida:
- Tu meitēn,
Vēl gurķis mazs!
Vēl nezini kurā bērzā
Tavs laimes putns
Šūpojas!

**

6. Gandrīz ugunsgrēks.

    Atmiņā kādas kara laikā izpostītas lauku mājas, kurās mūsu ģimene pēcāk dzīvoja. Mājas vietā bija palikuši pamati - tur uzbūvēja malkas šķūni, bet pirtiņa bija izbūvēta par nelielu mājiņu ar virtuvi, vienu istabu un piebūvētu verandu.

Šajā namiņā mēs kādu laiku dzīvojām. Labu gabalu nostāk lepojās liels siena šķūnis un aka ar vindu. Akas grodi bija sapuvuši,tāpēc aka bija bīstama un manam ziņkārīgajam degunam aizliegta, bet mani nezināms spēks ikreiz vilka lūkoties dziļās akas mutē, kur gulēja melns

ūdens. Vecajā šķūnī mita mūsu vistas, kuras ar sadrupinātu rupjmaizi barot bija mans pienākums. 

          Brālim Dainim bija pusotrs gads vai divi. Tēvs ar māti posās pievakarē uz ''Akmentiņiem'' pie vecāsmātes. Tēvs pierakstīja pilnu burtnīcas lapu ar cipariem, kurus man bija jāsaraksta līdz viņu pārbraukšanai. Kā topošajai skolniecei jāvingrina roka ar spalvaskātu 
no kura draudīgi pilēja tinte. Un bez klekšiem!

            Mūs abus ar brāli ieslēdza, sētā atskanēja motocikla rēkoņa, un mēs  palikām mājās divi vien. Bet aiz loga jau laidās rudens tumšais novakars.

            Steigšus steidzos pildīt uzdoto mājasdarbu, Dainis spēlējās. Dzīvojāmies, līdz aiz loga pavisam satumsa. Sapratu, ka jāliek mazais gulēt, sāku klāt gultu, kad atskanēja sprakšķis, elektrība nodzisa, bet  brālis sāka nelabi brēkt. Nezināju, kas notika, kas ne -  ievilku brāli pa tumsu  gultā un apguldīju. No dziļa miega mani uzpurināja mamma - nobijusies... istabā oda pēc dūmiem. Mani kratīja un taujāja, kas noticis, bet es nemācēju pateikt. Tēvs kāpa uz bēniņiem, kur atradās elektrības skaitītājs - korķi bijuši izsisti un vadi sākuši gruzdēt.

            Otrā rītā mamma mazgājot grīdu atrada zemē mētājamies matu sprādzīti, bet brāļa palaidnīgais pieksts bija apsvilis. No tā tā lielā brēkšana bija! Taisni brīnums, ka tēvs mani toreiz nenopēra...parasti es saņēmu sukas par brāļa nedarbiem.

*

5. Kā es mācījos drosmi.

       Ilgi vectēva mājās nedzīvojām - mamma ar vecomāti nesatika un man rudenī bija jāsāk iet skolā.

Tā kādā augusta dienā ar visu iedzīvi pārcēlāmies uz Allažiem.

       Mājas sauca '' Jaunzemi'',kur saimniekoja mežsarga Lūša ģimene.Imants (saimnieks) ticis izsūtīts uz Sibīriju  zīdaiņa autiņos satīts, bet Imanta mammīte slimoja ar tuberkulozi, kuru bija ieguvusi aukstajā Sibīrijā. Nu Latvijā viņiem bija ierādīta vietiņa pašiem savā mājā... Imantam bija maza meitiņa - Ilze, mana brāļa vecumā. Tā mēs tur visi draudzīgi dzīvojām - mājas saimnieki vienā mājas galā, mēs otrā.

       Skola tālu, bija jābrauc ar autobusu un man katru rītu vajadzēja celties agri, iet pa tumsu caur diviem mežiem līdz  pieturai.

        Visbailīgāk bija ziemas rītos.Ceļš līdz mežmalai piesnidzis dziļu sniegu, kuru  nācās brist. Auksts vējš cirta sejā sīkas sniega pārslas.Tiekot mežā, biju aizvējā. Rokā spīdināju mazu lukturīti - bateriju, kuras gaismas strēlīte labi ja apspīdēja metru, vai divus no manis. 

        Visā mežā valdīja ziemas miers un klusums, kuru iztraucēja sniega gurkstēšana zem manām kājām. Mežs piesnidzis, pa reizei no kādas  lielas egles zara nobira sniega lavīna.Sastingu bailēs!Tumsā, trīcošās gaismiņas strēlē, tumšajā meža biezoknī man rādījās spokaini tēli.Protams, tās bija raganas! Bailes nedaudz mazināja kabatas baterijas mierīgais gaismas stariņš. Tā es mācījos drosmi.

         Kādu rītu , kā apburta skatījos mazas eglītes apsnigušajos zaros, kur mirdzēja sniegpārsliņas. Bērnībā nezināju, ka pārsliņām ir dažādas formas. Tas bija tik skaisti!Laikam pārāk ilgi biju apbrīnojusi pārsliņas, jo autobusu torīt nokavēju un skolu arī! Mājup devos daudz drosmīgāk - svīda gaismiņa, mežs blāvoja zilganas gaismas pilns. Reizēm mamma mani izvadīja vismaz vienam mežam cauri - līdz ''Mežmuižai '',kur dzīvoja lielā māsa Sarmīte.

Nianses

 4. BURVE. Mana mammīte tēva māti sauca par burvi. Cik tur patiesības,bet pie vecmammas nāca cilvēki -

vai viņa tos ārstēja, vai izlika kārtis - nezinu.

               Mamma  vāzēs lika pīlādžu zarus, jo pīlādzis esot pret ļaunumu.Vai mana vecmamma bija ļauna?

               Reiz mums Pabažu mežā piesitās vadātājs un tas noteikti esot bijis vecmammas sūtīts.Vadātājs esot tāds gars, kurš savā mežā iemaldījušos viesus, vadā riņķī apkārt pa apli.Cilvēks apkārti vairs nepazīst.

                Tā kādu skaistu vasaras novakari mamma mani aicināja līdzi uz mežmalas pļavu naktsvijolēs. Naktsvijoles vislabāk meklēt vakaros, tad trauslos ziedus var atrast pēc smaržas. Saplūcam naktsvijoles un ejam mājās. Mamma mani aicina: "Iziesim cauri mežiņam, kādu  gaileni pameklēsim!" Ejam ar. Ejam un ejam, bet netiekam no meža laukā. Iznākam mežmalā, redzam mūsu mājas, bet neatpazīstam. Ejam atpakaļ. Iznākam uz otrām mājām, prasām : '' Kur te Kazaki dzīvo?" Kaimiņi parāda. Nu nokrīt kā zvīņas no acīm - pazīstam vectēva mājas.

                Šodien es zinu, ka pastāv neredzamā pasaule, esmu ar to saskārusies vairākkārt.Sākumā baidījos, tagad uztveru kā pašsaprotamu.Varbūt man iedzimušas šīs spējas no vecmammas?

**

3.      PABAŽI. Pabaži - viens no piejūras ciemiem, kur atradās mana vectēva mājas ''Akmentiņi''. Veselu gadu nodzīvojām vectēva mājās. Manā bērnībā vecvecāki bija krietni pusmūžā.

          Vecāmāte Nellija - neliela auguma, drukna, melniem, copē svītiem matiem.Runāja, ka viņa buroties.

          Vectēvu atceros kā slaiku, sirmu vīru - klusu, arī Jāni vārdā. Manam tēvam tika dots tēva vārds.

           Akmentiņi bija lauku, tīrumu,  un meža ielokā.Atceros mājas tuvumā lielu kanālu pa kuru tecēja 

vai nu upīte, vai strautiņš. Māja bija koka guļbūve ar trim caurstaigājamām istabām un virtuvi, kur dižojās maizes krāsns. Mūsu ģimene ievācās divās istabās, bet vectēvs ar vecomāti un Zigrīdu (manu pusmāsu no tēva pirmās, nešķirtās laulības, slimu ar bērnu trieku)  palika vienā. Te jāpiebilst, ka mūsu pusē valdīja spodrība un kārtība, bet vecāsmātes istabā baidījos iet - ne slimās meitenes dēļ, bet mušu. Mušu tur zumēja, ka biezs!

            Vectēva mājas lepojās ar augļu dārzu un bišu dravu.Uzvilcis galvā sejas aizsargu, paņēmis dūmotāju

(tādas kā plēšas), vectētis droši rīkojās ar bišu saimi. Bites lodāja pa rokām, krūtīm , ķērās  matiņos, bet nekad nekoda. Tad galdā  tika celta pašcepta maize un vesela meduskāre, un, protams, auksts piens no akas.

             Pusmāsas no tēva puses.  Dzīvojot Pabažos pie vectēva  atklājās, ka man ir trīs pusmāsas un pusbrālis.  Pusmāsām - Ingrīdai un Annai  mana mammīte Ella šuva kleitas, bet pusbrālis Mārtiņš nāca ar mani spēlēties. Mēs tēva dēļ nestrīdējāmies, dzīvojām saticīgi, Mārtiņš mani sauca par savu mīļo māsiņu. Viņa priekšā es varēju gražoties un sist kāju pret zemi.   Žēl - dzīve un liktenis mūs izšķīra uz mūžu. Mārcis noslīka Pabažu ezerā dienu pirms iesaukuma armijā...

               Reiz pie manis atnāk Ingrīda ar Annu - lai nākot līdzi sēņot!  Bet mums mājās  mazs kucēns, kurš vienmēr tinās pa kājām.  Sapratām, ka sunīti ņemt līdzi nedrīkst, var mežā pazust.  Ingrīda izdomā - iesim viena otras pēdās, suns neatradīs. Anniņa iet pa priekšu, es lieku pēdas viņas pēdās, bet Ingrīda manās.  Tā zosu gājienā ejam uz mežu, bet suņuks paliek ieslēgts šķūnī.  Sēņojam. Te pēkšņi  - krūmi brakšķ, mums paliek

bail - esam taču mežā!  Bet mūsu priekšā bezgala laimīgs parādās mazais suņuks.

               Man šīs bērnības atmiņas ir ļoti mīļas. Šodien savas pusmāsas nepazīstu - dzīve mūs izšķīra, bet atmiņas silda.

              ...turpmāk vēl...

            

***

  2.     RESGUĻI. Šodien Resguļu ezers Nītaures pusē krietni aizaudzis, bet manā bērnībā ezera dzirdās acis spulgoja neparasti skaistas.

        Tolaik dzīvojām garā mājā, pašā ceļmalā, kur mājas galā, ja nemaldos, bija kūts, kur mamma slauca  govis.

Slaucējas darbs bija grūts. Mammīte katru dienu  trīs reizes dienā ar rokām slauca divpadsmit govis. Modernos slaukšanas aparātus ieviesa vēlēkos gados.Vakaros mamma staigāja satūkušām rokām. Lai varētu nakti bez sāpēm gulēt un otrā rītā iet uz kūti, satūkušās rokas  satina urīnā samērcētās lupatās ( sena vectēvu  gudrība) un šī gudrība palīdzēja - mamma atkal varēja  veikt smago darbu.

          Šajā mājā, pie Resguļu ezera, pasaulē nāca brālis Dainis.1962.gada sniegotajā ziemā - janvārī, bet man 

Rudens saulgriežos palika pieci gadiņi. Mamma reiz stāstīja, ka brālis ielikts manā gultā gulējis, bet es neapmierināta  teikusi : " Atkal naša bratka manā gultā!" Es, protams, nebiju priecīga, jo nācās mazo brāli auklēt - mamma gāja darbā. Bet lai es ar lielāku interesi un pacietību darītu savu aukles darbu, man tikko nopirktās, jaunās kurpītes tēvs uzlika skapjaugšā. Auklēšu brāli, dabūšu kurpes.

             Vēl man atmiņā  palicis pats Resguļu ezers - ar kalmēm ezera krastā un lēpju, un ūdensrožu saulītēm rāmajā dzelmē. Mazu gabaliņu ezerā stiepās līgana laipa, kur piesieta

liegā vējiņā šūpojās neliela laiva. Māsa Gaida ezera krastā novakaros satikās ar Pēteri. Abi jaunieši bija iemīlējušies. Pēteris māsu vizināja laivā, bet vai tad mani kāds ņēma līdzi?

Reiz uz laipas piesmēlu kurpes, paliku slapjām kājām. Tēvs nāca mani meklēt un mājās dabūju pērienu.

              Par tēvu man nav labu atmiņu, viņš vienmēr bija bargais soģis ar siksnu.

              ...turpmāk vēl...

Reiz manā bērnībā...

   1.     DRABEŠI. Esmu dzirdējusi stāstām, ka ir bērni, kas sevi atceras ēdot mātes krūti, bet manas atmiņas tik tālā pagātnē nesniedzas - tās uzplaiksnī no četru, piecu gadu vecuma.

     Manas bērnu dienu atmiņas  saistās ar Cēsu pusi - Drabešiem. Drabeši atrodas pie gleznā Āraišu ezera, kur skolā gāja mana vecākā māsa Sarmīte. Atceros - bija dziļiem sniegiem bagāta ziema, Jaungada svētki Drabešu internātskolā. Ziemassvētki tajos gados bija aizliegti. Māsa mani ņēma līdzi uz skolu, kur zāles vidū rotājās milzīga egle.Viss šķita kā pasakā.Es skaitīju mazu dzejolīti un saņēmu lielu konfekšu paku.Arī māsas konfekšu paciņa tika man, mazajai māsiņai. Mājās ejot, šļūcām uz dibeniem lejā pa kalnu, smējāmies, es biju laimīga.

       Jau bērnībā mana izdomu pasaule bija fantastiska. Es izdomāju un pati no izdomātajiem tēliem baidījos. 

        Reiz redzēju divus vīrus pie mājas rokam bedri.Stāvēju un skatījos.Pēkšņi man palika bail, -

iedomājos, ka mani bedrē varētu iemest un aprakt, un jozu mājās ko kājas nes.

Bet reiz man izlikās, ka no griestiem birst āboli.Lieli, balti āboli. Bet tā bija kaimiņiene, kas pavērusi durvis, istabā uz grīdas iebēra veselu spaini ābolu, kas izbira pa visu grīdu.

        Cik brīnišķīgi skaisti ir Drabeši! Ja neesat bijuši, aizbrauciet!

        Tālajā, 1960. gadā mana mammīte strādāja fermā, bet novakaros Drabešu intrnātskolā 

bērniem lāpīja veļu. Šuva. Mammai bija adītājas diploms, bet dzīvē nācās strādāt ļoti smagu darbu. Tolaik mēs dzīvojām mājā, kur no ārpuses kāpnes veda uz otro stāvu. Kāpnēm nez kāpēc nebija margu. Mani, mazu meitēnu, lielie bērni vienmēr cilāja pa kāpnēm augšā un lejā.

Bet reiz notika nelaime. Atceros, ka tuvojās negaiss, melni lietus tūči pārklāja debesis - satumsa. Vējš rāvaa un lauza koku zarus. Mammīte steidzās sanest istabā žāvēties izkārto veļu, un man pieteica pagaidīt kāpņu laukumiņā. Aizdurvē  stāvēja dažādi darba apavi, kurus gribēju sakārtot glītāk. Kā gadījās, kā ne - mamma vēra durvis un es  kritu lejā. Atceros kā lidoju. Man tas izlikās ilgi. Bija tāda dīvaina sajūta. Nokritusi sāpes nejutu. Raudāt sāku, kad mamma sāka vaimanāt.  Vēlāk izrādījās - krītot biju lauzusi atslēgas kaulu. Nācās staigāt ar baltu riņķīti ap plecu.

           ... turpmāk vēl...